Cilvēki tiešām šo metodi uztver ļoti atšķirīgi. Ir tādi, kas uzreiz spēj savā iztēlē uzburt šo ainu, un ir, kas nav pieraduši daudz sapņot, un viņiem tas nākas grūtāk. Tomēr visu ir iespējams panākt, liekot lietā iztēli un uzdodot jautājumus.

Metode ir pamatota, lai cik dīvaina dažiem izklausītos. Tās izcelsme ir saistīta ar neirozinātni – ar zināšanām par to, kā ir uzbūvētas mūsu smadzenes. Mūsu smadzeņu garoza nodrošina vizuālās iztēles funkcijas, un šī iemesla dēļ mēs, atšķirībā no dzīvniekiem, varam iztēloties nākotni. Mēs varam paredzēt kaut kādas lietas. Jā, iespējams, arī šis atkal izklausīsies mazliet jocīgi, tomēr iztēlojoties, mēs arī mainām un ieprogrammējam savas smadzenes no jauna, jo šādā veidā vizualizējot, mēs fokusējam uzmanību uz to, ko mēs patiesībā vēlamies. Attiecīgi vēlāk izdarām apzinātākas izvēles un jau mērķtiecīgāk ejam uz to, ko esam ieraudzījuši. Tātad arī  rīkojamies atbilstoši tam.

Vai es pareizi saprotu? Ja es šajā neapzinātajā procesā ieraugu kaut ko, ko es varētu gribēt, piemēram, pēc 20 gadiem, tad, izejot no tā, kas man savā fantāzijā patīk, es varu uzstādīt savus šodienas mērķus?

Savā ziņā, jā! Pirmkārt, gan būtu vērts sev pajautāt – kāpēc man vispār kaut kas tāds “uzpeldēja”? Kāpēc lai man tas vispār būtu svarīgi? Šis jautājums ir būtisks, lai piekļūtu tuvāk savām pamatvērtībām. Piemēram, cilvēks pēkšņi iedomājas sevi mājā jūras krastā. Labi, bet kāpēc viņam tas ir svarīgi? Varbūt to būtiskumu iespējams īstenot arī citā veidā. Tomēr, jā, ja cilvēks to patiešām vēlas, tad ir iespējams jau uzstādīt detalizētus mērķus.

Pagaidām viss ļoti pozitīvi. Bet, pieņemsim, ka es uzburu ainu, kur es savos 50 gados, piemēram, sēžu cietumā vai ieraugu vēl kaut ko citu, ko es vispār negribu redzēt!? Par ko tas varētu liecināt? Vai ir tādi gadījumi?

Es domāju, ka tad tas aizvestu pie tevis – psiholoģijas lauciņā – un pie jautājuma, kāpēc šāda aina cilvēkam vispār uzpeld? Man personīgi tā nav gadījies, un tas tiešām nav tas labākais scenārijs, ko cilvēks varētu vēlēties. Koučingā mēs tomēr vairāk aicinām cilvēku iztēloties to, ko viņš vēlas redzēt – labāko iespējamo scenāriju, kā viņš vēlas redzēt savu nākotni.

Tad tu vairāk cilvēku fokusē uz to, ko viņš gribētu?

Jā, tā ir tā koučinga būtība. Mēs jautājam, kas ir tas, ko cilvēks vēlas, ko viņš grib? Mēs nejautājam, ko viņš negrib. Cilvēkiem ir tendence bieži vien bēgt no problēmām un fokusēties uz to, ko viņi nevēlas – negribu veco darbu, sliktas attiecības utt. Tomēr koučingā mēs veidojam no tagadnes nākotni. Mēs fokusējam cilvēka uzmanību uz to, ko viņš grib.

Koučings ir uz risinājumu vērsts un nākotnē. Tur savā ziņā arī ir tā atšķirība no psiholoģijas. Psiholoģijā un arī psihoterapijā ir iespējams arī pagātnē meklēt dažādu problēmu cēloņus, kāpēc tas ir radies. Koučingā ir citādāk – mēs meklējam mērķus un risinājumus to sasniegšanai.

Un ja cilvēks neredz neko?

Arī tā man nav gadījies. Ir bijušas reizes, kad cilvēkam ir grūti iejusties, jāmēģina dažādas pieejas. Cilvēki ir dažādi. Piemēram, es kā vizuālais tips, uzreiz spēju ieraudzīt savu nākotnes ainu. Citiem ir vieglāk iztēloties, ja es pajautāju – kā tu gribi justies? Nevis redzēt, bet justies. Vēl citiem – ko tu gribi dzirdēt? Tas vairāk attieksies uz audiālā tipa cilvēkiem. Šādā veidā atrodot atbilstošu uztveres veidu, pēc tam ir iespējams pamazām šo ainu apaudzēt.

Viens pats to var darīt?

Jā, noteikti! Tas arī māca sev vairāk uzticēties un ļauties, jo tas jādara ar domu, ka es izbaudīšu šo nākotnes ainu. Dažkārt, ieraugot savus sapņus, saspringstam un iekrītam domās, ka tas taču nav reāli, es to nevaru īstenot. Šī tehnika māca mazliet aizmirst raizes un vienkārši padomāt – kā būtu, ja būtu.

Ja cilvēks pats mājas apstākļos vēlētos izmēģināt šo metodiku bez kouča palīdzības? Kas būtu jādara? Kāda ir procedūra?

Es personīgi šo metodiku esmu iekļāvusi savā rīta rutīnā. Es to daru no rīta, kad meditēju un noskaņojos dienai. Man noskan modinātājs, es pieceļos no gultas, aizeju uz otru istabu, izritinu paklājiņu un pavingroju. Pēc tam es apsēžos, sakrustoju kājas, aizveru acis un sāku vērot savu ieelpu un izelpu, dziļi pievēršos sev, savam iekšējam stāvoklim un nomierinos. Tad, kad esmu savienojusies ar sevi un sajutusi pilnīgu iekšējo mieru, es uzburu šo  ainu. Kā tas būs, kad es būšu izdarījusi to, ko vēlos? Man personīgi “rādās bildes” – jau teicu, ka esmu izteikts vizuālais tips.

Var pamēģināt arī citādi. Piemēram, ja mērķis nav skaidrs, var izdomāt un uzdot sev jautājumu – ko es vēlos? Arī šajā gadījumā būtiski ir nesaspringt, ka kaut kas varētu nesanākt vai ka atbilde varētu neatnākt. Jā, iespējams, pirmajā un otrajā reizē nesanāks. Trešajā vai ceturtajā noteikti sanāks. Svarīgi ir vienkārši ļauties tai plūsmai.

Ja cilvēks nemeditē, vai pietiek ar to, ka viņš katru rītu apsēžas krēslā, aizver acis, brītiņu paelpo un tad mēģina iztēloties?

Jā, jo tā ir vizualizācijas tehnika. Tā darbojas pēc tā paša principa, kā, piemēram, tā saucamās sapņu kartes un kolāžas. Atšķirība vien tajā, ka tur mums palīgā nāk attēli, kas rosina iztēli.

Pieņemsim, ka pie tevis uz koučinga sesiju atnāk cilvēks, un tu ar ciņu strādā tieši ar šo tehniku. Un šis cilvēks tev saka – jā, es gribu māju Kalifornijā, māju Havaju salās, Bentley tur, Jaguāru tur un tā tālāk. Iespējams, ka šim cilvēkam par ir potenciāls to īstenot, tomēr pašreizējā realitāte par to neliecina, un ir diezgan skaidrs, ka šim cilvēkam ir milzīgas, nepamatotas ekspektācijas. Ko darīt šajā situācijā?

Te, pirmkārt, laikam būtu būtiski pateikt, ka lielākoties koučingā nav tā, ka tiek strādāts tikai ar vienu tehniku. Mums ir ļoti liela instrumentu kaste, kurā ir daudz un dažādas tehnikas. Lielākoties šīs tehnikas tiek miksētas, piemēram, paņemts viens jautājums no vienas, otrs jautājums – no citas. Otrkārt, pat tad, ja es arī strādātu tīrā veidā ar šo tehniku, mums ar šo cilvēku noteikti pirms tam būtu bijusi saruna, kurā mēs būtu gājuši dziļāk. Tur noteikti būtu izskanējuši tie jautājumi – kāpēc tu to vēlies un kāpēc tev tas ir svarīgi? Tev būs viena māja – nu labi –, un tad otra – kāpēc? Parasti, atbildot uz šiem jautājumiem, cilvēks aiziet sevī līdz kaut kādām dziļākām vērtībām, vairāk apzinās to, kas viņš ir, kas ir viņa identitāte un kas ir vislabākais veids, kā sevi realizēt.

Bieži vien mūsu fiziskās vajadzības nemaz nav par to, ka man tiešām vajag to jauno telefonu, māju vai datoru. Parasti tur slēpjas kaut kas dziļāks.

Tad šī metodika ir tikai viena no daudzām metodēm, kuras tu izmanto savā darbā. Un tu pievērs uzmanību arī tam, kāpēc cilvēkam būtu vajadzīgs tas, ko viņš savā nākotnes vīzijā ierauga. Kas ir aiz tās viņa vēlmes? Kādas materiālās vai emocionālās vajadzības? Kādas ir viņa vajadzības vispār? 

Protams, materiālais stāvoklis ir svarīgs, jo tas ir tas, kā mēs dzīvojam šajā pasaulē. Ir svarīgi ieraudzīt savas materiālās vēlmes. Tomēr tam savā ziņā būtu jābūt ar pamatojumu. Kāpēc man to vajag? Jo, no vienas puses, tieši tur slēpjas mūsu motivācija. Ja cilvēks nezina, kāpēc viņam vajag to, ko viņam it kā vajag, tad viņam visticamāk nerodas arī emocionāla saikne ar savu vēlmei. Līdz ar to ir gandrīz garantēti, ka šis cilvēks tāpat nevirzīsies uz savu mērķi un to nesasniegs.

Šajās situācijās arī rodas jautājums – kāpēc tā metode nestrādā?

Nav tā, ka nestrādā. Vienkārši, it visam, ko mēs vēlamies, jebkura mērķa sasniegšanā viens no pamatnoteikumiem ir – mums tam ir jābūt svarīgi.

Sanāk, ka šī metode strādā tikai tad ja cilvēks to patiešām vēlas?! (smejas)

Ja patiešām vēlas piedzīvot savu 50. dzimšanas dienu! (smejas)

Ja cilvēks pat nemaz nevēlas piedzīvot savu 50. dzimšanas dienu, tad varbūt tas ir arī iemesls, kāpēc viņš neko neredz, nevar iztēloties!? (smejas)

Jā, iespējams. (smejas) Tomēr “ceļot laikā” var dažādi. Varu aizceļot arī uz šī gada beigām un apskatīties, kas būs pēc gada, var aizceļot uz rītdienu un apskatīties, kā es gribētu piedzīvot savu rītdienu un kā manas šodienas aktivitātes ietekmēs manu rītdienu. Laika griezumi var būt daudz un dažādi.

Arī koučinga sesijā es cilvēkam neprasu ceļoti laikā 10 vai 20 gadus uz priekšu. Es jautāju – kas ir tas laika posms, kur kuru cilvēks vēlas paskatīties? Mēs katrs priekš sevis izvēlamies laika nogriezni un tad skatāmies uz izmaiņām. Varbūt kādam būtiskākais šodien ir ieraudzīt sevi pēc gada, lai saprastu, ko darīt rīt?

Šis skan labi, un, arī mūsu saruna tuvojas noslēgumam. Tāpēc jautāšu – vai tev ir kāds vēlējums saviem nākamajiem klientiem un mūsu lasītājiem?

Jā, es domāju, ka pats svarīgākais katram ir apzināties – ko es vēlos? Un attiecīgi mēģināt veidot savu dzīvi atbilstoši tam. Nevis skatīties apkārt uz to, kā ir citiem, bet tiešām meklēt to savu – kāpēc? Kāpēc es to gribu? Kāpēc es tā dzīvoju? Kad atbilde uz šo “kāpēc?” ir uztaustīta, tad pavisam ar citām sajūtām iet uz priekšu.

…un sākt rītu, skatoties uz to dzimšanas dienu, kuru katrs vēlas piedzīvot.

Jā.

*

Augšup! Ir personīgās un profesionālās izaugsmes centra idärto veidotas video sarunas ar cilvēkiem, kas strādā ar cilvēkiem. Tajās idärto saimnieces Daiga Katrīna un Lāsma Poļikeviča sarunājas ar dažādu atbalstošo profesiju pārstāvjiem – psihologiem, psihoterapeitiem, terapijas speciālistiem, koučiem, supervizoriem un citu nozaru pārstāvjiem – par dažādām metodēm un metodikām, ko viņi pielieto, strādājot ar klientu.

Sarunu laikā tiek noskaidrots – kas ir metodika, kā to pielietot un ieviest savā ikdienā? Dažkārt arī uzzinām vairāk par tās izcelšanos un teorijām, uz kurām tā balstīta. Vairumu no apskatītajām metodikām ir iespējams praktizēt ikdienā bez došanās pie speciālista. Ikviena no tām ir palīdzoša darbā ar sevi – savas fiziskās, psihiskās un emocionālās veselības vecināšanas nolūkos.